Reiz amerikāniete Keisija Fišere steidzās savās darīšanās un pa ceļam pamanīja bezpajumtnieku, kurš uz ielas lūdza žēlastības dāvanas. Nedaudz vēlāk sieviete atkal šo dzīves atstumto satika kādā kafijas namiņā.
Vīrietis skaitīja sīknaudu – viņš bija sagrabinājis ne vairāk par vienu dolāru. To redzot, jauniete uzaicināja bezpajumtnieku apsēsties pie viņas galdiņa. Vīrietis bija ļoti pārsteigts un, nedaudz pašaubīdamies, tomēr apsēdās blakus Keisijai, kas izmaksāja viņam vakariņas.
Sarunas laikā izrādījās, ka vīrieša vārds ir Kriss. Viņš teica, tikai pats ir vainīgs, ka dzīvo uz ielas. Jo pirms daudziem gadiem viņš bijis atkarīgs no narkotikām, bet tagad sevi par to ienīst. Kriss sapņoja kļūt par tādu cilvēku, ar kuru būtu varējusi lepoties viņa māte, kura pirms daudziem gadiem nomira no vēža. Viņš vēlētos kļūt par kaut ko šajā dzīvē, bet pagaidām ir tikai bezpajumtnieks, kas lūdz ubaga dāvanas uz ielas.
Abu saruna ilga vairāk nekā stundu. Bet Keisija bija spiesta to pārtraukt, jo steidzās uz universitāti. Kamēr meitene posās prom, Kriss ātri kaut ko uzrakstīja uz papīra gabaliņa un iedeva viņai zīmīti, jau iepriekš atvainojoties par ne pārāk labo rokrakstu. Keisija paņēma zīmīti un devās prom.
Šķir nākošo lapu un uzzini, kas bija rakstīts zīmītē
[…] LASI VĒL: Sieviete izmaksāja bezpajumtniekam vakariņas. Viņš pasniedza zīmīti, kuru viņa neaizmirsīs n… […]